Raimonds Ūbelis

Putnu fotogrāfa ētika

Sun, 05 Sep 2010 13:10:25 +0300

  Par putnu fotografēšanas ētiku – kas atrodas aiz bildes?
Autors: Jānis Ķuze
  Putnu fotografēšana ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Vēl pirms 20 gadiem Latvijā ar to nodarbojās saujiņa cilvēku, kas bija šīs nodarbes fanātiķi. Dažiem no tiem foto ķīmijas sagatavošana, filmu attīstīšana un bilžu kopēšana aizņēma tikpat daudz, ja ne vēl vairāk laika kā pati iešana dabā, lai putnus fotografētu.
  Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – pateicoties straujajai tehnikas attīstībai, šodien putnotāji lieto pat tādus terminus kā phonescoping jeb telefonskopija – kvalitatīvus putnu attēlus iespējams iegūt pat ar mobilajā telefonā iebūvētām kamerām, fotografējot caur putnu vērošanas teleskopu! Tas viss ir padarījis putnus pieejamākus nekā jebkad iepriekš un liek mums būt arvien atbildīgākiem, šīs iespējas izmantojot!
  Pirms runāt par putnu fotografēšanas ētiku, vajadzētu tikt skaidrībā, kāpēc šī tēma vispār ir aktuāla un kāpēc tā jāaplūko atsevišķi no putnu vērošanas, kas tāpat pēdējo 10 gadu laikā ir jūtami pieņēmusies spēkā. Problēma slēpjas apstāklī, ka labu attēlu iegūšanas nolūkā putnu fotogrāfi parasti cenšas putniem tikt pēc iespējas tuvāk, kas bieži beidzas ar putnu iztraucēšanu. Šāda traucēšana putniem var beigties ar barošanās vai atpūtas vietas pamešanu vai sliktākajā gadījumā pat ar nesekmīgu ligzdošanu, ja bildēts pie ligzdas. Augot putnu fotogrāfu saimei, nekritiskas to darbības rezultātā populārās putnu vērošanas vietās putniem var tikt radīts pastāvīgs traucējums, kas var izraisīt pat te rodamās putnu daudzveidības un (caurceļošanas laikā) vienlaikus uzturošos putnu skaita samazināšanos.
  Lai gan Latvijā putnu fotografēšanas popularitāte pēdējos gados ir būtiski augusi, mēs joprojām atpaliekam no rietumu Eiropas, kur putnu vērotāju un fotogrāfu skaits ir krietni lielāks un arī par šo nodarbju ētiskajiem aspektiem sākts runāt jau sen. Labu ieskatu par to guvu 2007. gada aprīlī, viesojoties pie kolēģiem Skotijā, kur man bija retā izdevība piedalīties jaunu dzeltenknābja gārgaļu ziemošanas vietu meklēšanā. Braucot pa vienu no Hebridu salām, vietējie putnotāji mums parādīja vietu, kur kūdrainā tīrelī šopavasar bija uzturējusies, iespējams, uz ligzdošanu sataisījusies baltā pūce, ko šopavasar bija paspējuši apskatīt daudzi vietējie putnu vērotāji. Putns esot pazudis pēc tam, kad to iztraucējuši četri nu jau vietējo putnotāju vidū nelāgu slavu iemantojuši putnu fotogrāfi, kas, izkārtojušies ķēdē, briduši pāri tīrelim, putnu ik pa laikam izceļot, lai to varētu fotografēt lidojumā. Biju spiests noklausīties ļoti neglaimojošos visai putnu fotogrāfu saimei veltītos epitetos – putnu bildētājiem liekoties, ka noteikumi uz tiem neattiecas, un bieži gadoties tā – jo pazīstamāks fotogrāfs, jo nelāgākā izpausmē šādu attieksmi varot sagaidīt. Dažiem liekoties, ka salīdzinājumā ar putnu vērotājiem putnu fotogrāfi ir “īpaša šķira” ar īpašām atlaidēm. Uz jautājumu, kā šādas problēmas tiek risinātas, tika atbildēts – rakstot par to presē un nosaucot negodprātīgos bildētājus vārdā... Redaktoriem savukārt esot iespējams šādi “sašmucējušos” autoru bildes ignorēt, jo zinošiem lasītājiem neesot prieka no “asiņainiem” attēliem un konkrētās salas putnotāju auditorija uzvertu šo baltās pūces attēlu parādīšanos presē kā sarkanas lupatas karināšanu buļļa deguna galā.
  Tā kā pats sevi zināmā mērā pieskaitu pie putnu fotogrāfu sabiedrības, dzirdētais man lika aizdomāties par gadījumiem, kad atsevišķu bildētāju dēļ nepelnīti var tikt diskreditēta visa putnu fotogrāfu cunfte. Pārcilāju atmiņā gadījumus, kad ar kaut ko līdzīgu bija nācies saskarties Latvijā un pārdomāju arī pats savu attieksmi – vai tiešām vienmēr esmu rīkojies tikai tā, kā vajadzētu, nevis tā, kā ir vieglāk? Un vai varētu būt, ka šādas problēmas raksturīgas visur citur, bet tikai ne pie mums? Laikam jau nē.
  Domāju, ka grēkošanai pret galveno putnu vērošanas (un arī fotografēšanas) principu – “vēro (bildē), bet netraucē” ir vairāki iemesli, kas turklāt bieži darbojas kopā. Pirmais, kas kļūst īpaši nozīmīgs, paplašinoties putnu bildētāju lokam – putnu fotografētāji dažkārt nepazīst putnus, ko bildē. Ar sugas pazīšanu parasti ir par maz – ir labi jāpārzina tās uzvedības nianses dažādās sezonās, kas ne tikai ļauj tikt pie labiem attēliem, bet arī palīdz saprast, kurā brīdī varbūt nejauši piedzīvoto izdevību neizmantot, lai “modelim” nenodarītu ļaunumu un nevainīgu putnu fotografēšanu nepārvērstu par “iešanu pāri līķiem”. Ja pieminētie baltās pūces bildētāji būtu izpratuši situācijas būtību – pūces dzenāšanu “ligzdošanas sezonas laikā pa piemērotu biotopu” –, iespējams, arī viņu attieksme būtu citādāka.
Otra diemžēl arī plaši izplatīta problēma, uz ko manu uzmanību savulaik vērsa skotu dabas fotogrāfs Nials Benvī (Niall Benvie), ir oportūnisms. Tā vietā, lai katra sev interesējošā motīva iegūšanai gatavotos ar vislielāko rūpību, izraugoties un iekārtojot bildēšanas vietas un būvējot slēpņus, kas dotu iespēju bildēt putnus, tos netraucējot, putnu fotogrāfi pārāk bieži paļaujas uz gadījumu – cerību vienkārši “pieiet tuvāk,” piemēram, ķīvīšu vai dzelteno tārtiņu baram uz lauka. Šāda attieksme ar ļoti labiem attēliem atmaksājas reti un parasti beidzas ar putnu iztraucēšanu.
  Savulaik ievērojama daļa no publicētajām putnu fotogrāfijām bija tapusi pie ligzdām. Tā, neapšaubāmi, bija samērā vienkārša iespēja piekļūt putniem fotografējamā attālumā, ko daļēji varēja attaisnot ar tā laika fotogrāfijas tehniskajām iespējām. Lai gan putnu ligzdošanas uzvedība ir ļoti būtisks to dzīves aspekts, lielais risks, kādam tiek pakļauts dējums vai mazuļi, kā arī samērā vieglais veids, kā tikt pie šādiem attēliem, rada tiem zināmu “negatīvu pievienoto vērtību”. Kā spilgtākos ligzdu bilžu piemērus atceros divus, pirms pāris gadiem redzētus Velsā izdotā dabas aizsardzībai veltītā bukletā. Tajos bija redzamas uz ligzdām sēdošas purva pūce un kuitala – nolūkā tikt pie vēlamā bildēšanas rakursa, fotogrāfs bija izcirpis ligzdu piesedzošo zāli, tādējādi atklājot perējošos putnus pilnā augumā! Lai gan Latvijā tik brutālus fotografēšanas piemērus pēdējā laikā nav nācies redzēt, trenētu aci uzreiz uzmanīgu dara tuvplāna attēli ar uztrauktiem, zemu lidojošiem un parasti uz zemes ligzdojošiem putniem. Reiz man tika rādīti šādi zivju gārņa attēli, un manas aizdomas apstiprinājās, redzot sērijas nākamos kadrus – gārņa ligzdu ar tikko šķīlušamies mazuļiem. Vai tas nozīmē, ka fotografēt putnus pie ligzdām būtu slikti? Atbilde, protams, nav viennozīmīga – no tā, ka bildēsiet mājas strazdu barojam mazuļus putnu būrī pie mājas sienas, visticamāk, liela nelaime neradīsies. Tomēr jāņem vērā, ka fotografēšana pie ligzdas uzliek ļoti lielu atbildību, jo dažkārt pat samērā īss traucējums var novest pie ligzdas pamešanas un neviens, pat ne vislabākais kadrs nav tā vērts. Savas putnu fotografēšanas pieredzes sākumā vairākas reizes tiku fotografējis putnus pie ligzdām un pārliecinājos par to, ka nemitīgā uztraukuma par tēmu “vai mana klātbūtne nenodarīs ko sliktu” rezultātā no šādas putnu fotografēšanas bija visai maz prieka arī tad, ja iegūtie kadri bija salīdzinoši labi.
  Putnu fotografēšana ir ļoti plaša sfēra, jo kameras slēdzi var nospiest dažādu iemeslu dēļ – sākot ar ornitofaunistiska retuma dokumentēšanu un fotografēšanu tikai sava prieka pēc un beidzot ar profesionālu nodarbi. Katram no šiem novirzieniem ir sava specifika, tāpēc vienas receptes – kā bildēt putnus, nodarot tiem pēc iespējas mazāku traucējumu – ieteikšana nebūt nav viegla. Man aktuāli liekas pazīstamā Ziemeļamerikas putnu fotogrāfa Artūra Morisa (Arthur Morris) ieteiktie vienkāršie pamatprincipi (Morris 1998), kurus ievērojot risks, ka putniem tiks radīts būtisks traucējums, tiek samazināts līdz minimumam.
- Fotografējot putnus, vienmēr jāpatur prātā, ka jūsu radītā traucējuma rezultātā putni var pamest savas barošanās, atpūtas vai pat ligzdošanas vietas. Centieties radīt pēc iespējas mazāku ietekmi.
- Jums ir jāpazīst putni, ko fotografējat. Pazīstot to uzvedību, ķermeņa valodu un saucienus, jūs zināsiet, vai mēģinājums piekļūt vēl tuvāk ir pieļaujams.
- Iespēju robežās centieties nefotografēt putnus pie ligzdas – jūsu radītā traucējuma dēļ putns var pamest ligzdu. Pat īslaicīgas perējošā putna nodzīšanas no ligzdas un ligzdas atsegšanas dēļ ligzdu var izpostīt plēsēji.
- Fotografējot putnus publiski zināmās un bieži apmeklētās vietās, paturiet prātā, ka putnus var vēlēties apskatīt vai fotografēt arī citi putnu vērotāji vai fotogrāfi.
  Domāju, ka uzskaitīto pamatprincipu saraksts nebūt nav jāuztver kā kaut kas galīgs – daudzi no mums to noteikti varētu papildināt ar sevis varbūt jau ilgstoši praksē ievērotiem, nerakstītiem noteikumiem.
Jo ilgāk nodarbosieties ar putnu bildēšanu, jo vairāk putnu fotogrāfijās ieraudzīsiet arī no tā, kas paliek aiz kadra. Kādā brīdī tas pat var sāk traucēt – aiz dziedoša putna attēla pamanīsiet provocēšanas atskaņotāju, blakus zīlītēm uz zara redzēsiet barotavu, bet aiz lieliska ķīvītes lidojuma tuvplāna pamanīsiet turpat blakus zālē paslēpušos mazuli. Tomēr to, vai putnu attēli nav tapuši putniem nedraudzīgā veidā, bieži var pateikt tikai un vienīgi pats autors. Tāpēc labākais, ko katrs no mums var darīt, ir izvērtēt pašiem savu pieredzi un pārskatīt sava darba metodes, ja tās rada šaubas. Un – kas ir tikpat svarīgi – sākt runāt par putnu fotografēšanas ētiku tāpat, kā runājam par tehniku vai jebko citu, kas ir būtiski putnu bildēšanas ikdienā. Labāk par to sākt runāt pašiem, nevis piedzīvot savu baltās pūces gadījumu, kas putnu bildētāju tēlu var sabojāt uz ilgu laiku.

Meklējot vienkāršas zināšanas.

Sat, 21 Aug 2010 14:37:37 +0300

Meklējot vienkāršas zināšanas.

Šis raksts man likās ļoti aktuāls. Rakstu tulkojis fotogrāfs Arnis Krūmiņš.

Foto & Video 2009 Nr.4

Irina Čmireva ( Ирина Чмырева ) – mākslas zinātņu kandidāts,foto izstāžu kurators, daudzu rakstu par fotogrāfiju - autors, Maskavas valsts preses univeristātes docents.

Devītā vēstule.

Meklējot vienkāršas zināšanas.

„ Nē, jūs pasakiet vai tā ir slikta vai laba fotografija ? – Iemācīšu fotogrāfēt vienas nodarbības laikā. – Viss ir relatīvs, subjektīvs, ja jau tā, tad viss kas man patīk, – labas bildes. – Onlain-foto akadēmija. – Jūs neko nesaprotat, šī ir laba fotogrāfija, viņa patīk visiem maniem draugiem. – Vienreiz aizbraucu ar draugiem atvaļinājumā, uztaisīju bildi, un uzvarēju ar viņu konkursā, lūk, tagad modi fotografēju. – Es nobraucu tūkstošiem kilometru, lai jums pajautātu – jūs taču pazīstams autors – vai es pareizi uzstādu ekspozīciju, kad fotografēju saulrietus…..”.

Komisko frāžu izvilkumu no sarunām par fotogrāfiju es varētu turpināt. Ar gadiem viņu nekļūst mazāk. Šķiet ka, pēdējo gadu laikā grāmatu kļūst vairāk, tās kļūst pieejamākas, ir kursi, skolas, ir internets. Nu tad ko, vai visu novest līdz kalambūram : gudrības daudzums – ir nemainīgs lielums, bet cilvēku taču kļūst arvien vairāk ? Domāju, ka uz tādu prātošanu ir tiesīgi tie, kuri var dzīvot ārpus sabiedrības, bet tādu nav daudz. Mani šīs komiskās frāzes satrauc. No vienas puses ja cilvēks neuzdod jautājumus, viņš nesaņems arī atbildes, no otras puses, ja cilvēks uzdod jautājumu, kurš paredz atbildi tikai „ jā ” vai „ nē ”, tad viņš nav gatavs saņemt atbildi, garāku par vienu vārdu.

Smieklīgajos jautājumos – no ilgi praktizējoša fotogrāfa viedokļa, – atspoguļojās mūsu laika īpatnības : atrast vienkāršus risinājumus, ar vēlmi uzzināt veiksmīgu trīsgājienu partiju, lai pēc tam – tikai fanfāras uzvarētājam. Bet to jau klasiķis rakstīja, ka trīs kāršu pazīšana negarantē uzvaru.

Mūsdienu fotogrāfiskā instrumenta vienkāršība rada ilūziju par mediafoto-grāfijas vienkāršību, tās valodas vienkāršību. Kaut kā aizmirstas ka, fotogrāfija parādījās daudz agrāk par digitālo ēru. Aizmirstas, ka tā ir zināšanu joma, kura jau sākotnēji prasa no saviem adeptiem daudz tehnisku un daudz humanitāru zināšanu. Kāpēc – gan visiem pārējiem radošajiem virzieniem ( vai arī es esmu ko aizmirsusi, iedomājoties, ka kaut kur, kur mūs nav, viss ir daudz labāk ? ) neviens nenoliedz konteksta zināšanas, bet šeit : atbildiet uz blic-interviju, ja jau jūs esat profesionālis, slikti vai labi, balts vai melns. (Un vairāk laika, lai intervētu prime-time mums nav. ) Un ilgāku prime-time interviju mēs nevaram atļauties, pārējais kas aiz kadra….izslēdza gaismas, satina kabeļus, operators aizgāja dzert tēju. Viss. Filmēšana beigta. Tas kas aiz kadra, neinteresanti.

Fotogrāfija laika gaitā transformējās. Šodien viņa ir savādāka, nekā agrākos laikos. Un meklēt vienkāršus risinājumus fotogrāfijā šodien – tāda pati laikmeta iezīme, kā pareizākas bankas meklēšana, kurā būs stabilitāte un bagātība. Cilvēks, kurš jautā par optimizētu risinājumu fotogrāfijā, varbūt jūt sevi kā mūsdienīgu: viņam tūlīt, tūlīt atklās filozofijas akmens noslēpumu, norādīs ceļu uz panākumiem, un pārējais jau kabatā, tāpat kā atslēga. Bet šī vēlme visu noskaidrot piecās minūtēs pārvēršas par novecojušu vakardienas stratēģiju.

Pati dzīve ievieš izmaiņas ilūzijā par vienīgo pareizo uz visiem laikiem atrasto risinājumu: globālā ekonomiskā krīze spiež katram pašam meklēt savu glābšanās metodi. Ir divas stratēģijas, paļauties uz savu intuīciju un zināt vairāk nekā daudzi citi.

Labi, ja abas nestandarta dzīves situācijas pārvarēšanas stratēģijas, laimīgā kārtā apvienojas vienā cilvēkā. Labi, ja cilvēks spēj spriest pats, un vācot sev vajadzīgo informāciju pārlieku neiespaidoties no dotajiem padomiem. Un bez skolotāja iztikt nekādi nevar. Žēl, ja neizdodas viņu sastapt. Tik un tā ceri viņu sastapt. Tāpēc, ka fotogrāfija nav tik vienkārša kā varētu likties. Un vajadzīgs pavadonis, kurš palīdzētu strukturēt dažādās zināšanas un sajūtas, tai skaitā arī tās pašas, no rubrikas „ patīk – nepatīk”.

Tikai vajag ļaut skolotājam izteikties, paskaidrot par kontekstu un vēsturisko perespektīvi, par fotogrāfijas un fotogrāfiskā vēstījuma lasīšanas mehānismu ( kad svarīgs nevis atsevišķs uzņēmums, bet gan vairāku attēlu kopums ), par attēla iegūšanas mehānismiem, kā arī par karjeru un veiksmi. Jā, skolotājam vēl vajadzēs skolniekam atgādināt, par to ka klausoties vecākos, kad tie atbild uz jautājumu, nevajadzētu pārtraukt. Un ja jau pajautāji, tad vajadzētu uzklausīt līdz galam, nevis skriet prom brīdī kad ar tevi vēl runā. Pat tad kad jau pirmajā minūtē tapis skaidrs, ka jaunās zināšanas prasa piepūli, ka tās iegūt ir grūtāk nekā vienkārši nospiest slēdža palaišanas pogu.

Fotogrāfija un savstarpējā komunicēšana ap to, māca cieņu. Māca vienkāršo veco saziņas ētiku. Kura kā jebkurš cits rituāls, prasa laika patēriņu un uzmanības koncentrāciju norises gaitā. Savādāk nekas nesanāks. Nesanāks pat saņemt vienkāršu atbildi, par to vai fotogrāfija patīk.